No 5. aprīļa līdz 7. maijam Jūrmalas pilsētas muzeja kamīnzālē skatāma JMS skolotājas gleznotājas Laimas Akmentiņas darbu izstāde. Izstādes atklāšana 7. aprīlī plkst. 16.00.
Ceļš kā izvēle. Ceļš kā mērķis. Laimas Akmentiņas ceļš glezniecībā.
"Atmodas laikā ļoti populārs bija citāts no Tengiza Abuladzes filmas „Grēku nožēlošana”: „Kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi?”. Šobrīd, kad reti saprotam, kam vajadzīgs templis, Laimas glezniecība ar savu attīrīto emociju un harmonisko gaismas piesātināto krāsu ir īsti aktuāla. Viņas templis ir vieta, kur jūtīga dvēsele satiekas ar dabas un apkārtējās pasaules vitālo vai trauslo skaistumu.
Viņa soli pa solim iet grūto glezniecības ceļu, maz aizraujoties ar sev svešiem vai tīri ārišķīgiem paņēmieniem. Manuprāt, viņas galvenā tēma ir impresionistiska gaisma, formai pakārtota līniju ekspresija un kustības ilūzija. Ar katru nākamo izstādi mākslinieces rokraksts, pamatā atpazīstams, kļūst arvien atbrīvotāks, kas liek uztvert viņas gleznas kā ārkārtīgi jūtīgas un profesionāli nobriedušas mākslinieces apzinātu ceļu." Tā par Laimu Akmentiņu raksta gleznotāja Agnija Ģērmane.
Par savu izstādi Laima stāsta:
„ Braucot un ejot pa mūsu ceļiem, atklājas tik pazīstamie Latvijas ainavas ritmi. Zeme. Arumi. Pļavas. Skatienu piesaista pats ceļš – nostaigāts, peļķēm, bedrēm un sīku akmentiņu rakstiem izrakstīts. Zemes siltums, materialitāte. Debesis un zeme.
Šo materialitāti tiecos izteikt ne tik daudz ar faktūru, bet vairāk - ar krāsu attiecībām, pastozu un lazētu slāņu pretnostatījumu. Jau kādu laiku man patīk vērot ziemas un pavasara pelēcīgumu, tādēļ daudzos darbos dominē pelēkie toņi.
Gleznot varu to, kas „aizķeras”, ievibrē tevī kādu sajūtu un vēlas izpausties krāsu valodā. Zeme nes mūsu pēdas paaudžu paaudzēs. Dabas un cilvēka „raksti” ainavā rodas, pazūd un veidojas no jauna. Gan sāpīgi, gan brīnumaini skaisti. Klusums ar vēja pūsmu.”
